Viengadīgās jeb vasaras puķes ir augi, kas pie mums vienā vasarā izaug un nozied. Lielai daļai arī ienākas sēklas, kas arī ir šo puķu galvenais pavairošanas veids. Pie mums audzētās vasaras puķes cēlušās dažādās pasaules malās, kas arī nosaka to augšanas prasības. Puķēm, kuru dzimtene ir karstie apgabali, kā Dienvidāfrika, piemēram, pusdienziedes un gazānijas, patiks karstas un sausas vietas. Puķes, kas cēlušās mērenāka klimata zemēs labi padosies arī lietainās un vēsās vasarās, bet sausajā laikā būs vairāk jālaista, piemēram, pērtiķmutītes, perillas, salvijas, asteres, rudbekijas.
Puķes ar īsāku veģetācijas periodu var sēt tieši dobē. Parasti tās ir kreses, saulespuķes, kliņģerītes, matiolas, ešolcijas, nigellas, ģipsenes, alises, lavateras u.c. Laukā puķes jāsēj pēc iespējas agrāk, parasti maija sākumā, vislabāk saulainā vietā. Ja gribas, lai tās zied ātrāk un puķēm ar garu veģetācijas periodu audzē dēstus siltumnīcā. Var mēģināt to darīt arī uz saulainas palodzes.
Ja stādi izaudzēti vai iegādāti jau maija sākumā un mēs stādām tos ārā, tie jāsargā no pavasara salnām. Ļoti jūtīgas pret salnām ir samtenes, balzamīnes, begonijas, agerāti. Jau izturīgākas ir petūnijas, lobēlijas, neļķes. Augi pirms stādīšanas ārā, pavasarī ir jānorūda.
Pareizi koptas vasaras puķes zied visu vasaru līdz pat rudenim. Tas ir vasaras puķu ieguvums, salīdzinoši ar ziemcietēm, kuras zied, dažādos laikos, bet ne visu vasaru. Vasaras puķu krāsas ir spilgtas. Vari izveidot dobi, kaut visās varavīksnes krāsās un tā visa ziedēs vienlaicīgi.
Ar vasaras puķēm var aizpildīt tukšās vietas starp vēl nesaaugušiem daudzgadīgajiem augiem, stādīt daudzgadīgo augu dobju apmalēs. Skuju koku dobi tās padarīs priecīgāku un vēl krāsaināku. Un, protams, tās stāda kastēs, podos, dažādos traukos kopā košajiem vasaras nokarenajiem augiem.
Ļoti saulainās vietās stāda portulakas, gazānijas, sanvitālijas, pusdienziedes u.c.
Ēnainai vietai derēs balzamīnes, lobēlijas, begonijas. Vasaras puķes, kuras labi jūtas ēnainā vietā, var stādīt arī saulē, bet pavasarī tās pie saules jāpieradina. Karstā laikā nevajadzētu tās laistīt pašā pusdienas saulē, tad var rasties lapu apdegumi, arī ūdens ātri iztvaikos un no laistīšanas nebūs nekāda labuma.
Daudzas vasaras puķes ir smaržīgas. Tās ir alises, tabakas, matiolas, heliotropi, rezēdas. Smarža sevišķi jūtama vasaras vakaros, kad vairs nekarsē karstā saule.
Dobju apmalēm piemērotas ir zemāka auguma puķes – leduspuķes, begonijas, krustaines, lobēlijas, alises, agerāti, samtenes.
Lielāka auguma vasaras puķes- saulespuķes, rīcinus, kosmejas, amarantus, kleomes, rudbekijas stāda starp lielajiem, daudzgadīgajiem augiem, dobes centrā vai aizmugurē.
Salīdzinoši ar ziemcietēm, vasaras puķēm ir samērā sekla sakņu sistēma. Tāpēc augsni jāsagatavo 20 – 25 cm dziļumā, rūpīgi, jo barības vielas no dziļākajiem augsnes slāņiem tās nevarēs izmantot. Augšanas laikā vajadzētu papildus mēslot un laistīt. Pavasarī ar minerālmēsliem, kas satur vairāk slāpekli, piemēram, Calcija Nitrātu. Vēlāk ar ziedošiem augiem domātu mēslojumu.
Būtu ieteicams nogriezt noziedējušos ziedus. Puķes zied un briedina sēklas. Tur tiek patērētas daudz barības vielas. Tāpēc veco ziedu nogriešana veicinās ilgstošāku un krāšņāku ziedēšanu